ETP grupas nostājas dokuments par migrācijas pārvaldību: stingra, taisnīga un uz nākotni vērsta pieeja

Ievads

ETP grupa atbalsta tādu Eiropu, kas aizsargā savas robežas un cīnās pret nelegālo migrāciju. Mēs cenšamies apturēt nekontrolētu migrāciju, lai Eiropas spēja integrēt tos, kuriem ir tiesības palikt, netiktu pārslodzēta.

Migrācijas un patvēruma pakta pieņemšana bija izšķirošs solis ceļā uz kontrolētāku Eiropas migrācijas politiku. Tomēr joprojām pastāv izaicinājumi, kas prasa turpmākus pasākumus ES līmenī. ETP grupa turpinās būt dzinējspēks, virzot Eiropu uz stingru, taisnīgu un uz nākotni vērstu pieeju migrācijas jautājumiem.

Mēs redzam nepieciešamību pēc drosmīgiem jauniem pasākumiem, lai ātri repatriētu tos, kuriem nav tiesību uzturēties Savienībā, stiprinātu mūsu ārējās robežas un aizsargātu Šengenas zonu, uzvarētu cilvēku kontrabandistus un novērstu migrantu izmantošanu kā ieroci no trešo valstu vai naidīgu nevalstisko dalībnieku puses.

Mūsu prioritātes ir skaidras. Mēs īstenosim 9 punktu plānu, lai pārvarētu galvenās migrācijas problēmas, ar kurām saskaras mūsu kontinents. Mēs veicam nākamos soļus ceļā uz tādu migrācijas politiku, kas darbojas mūsu Savienības un tās pilsoņu labā.

Preambula

Migrācija ir liels izaicinājums Eiropai un joprojām rada bažas. Lai gan 2024. gadā mēs sākām novērot nelikumīgo ieceļošanas gadījumu skaita samazināšanos, kas apstiprina ETP grupas īstenotās un vadītās politikas efektivitāti, daudzas dalībvalstis joprojām saskaras ar ievērojamu migrācijas spiedienu, jo īpaši tās, kas atrodas frontes līnijā un gar ES austrumu robežām.

Ņemot to vērā, vienlaikus pilnībā atbalstot stingru, bet taisnīgu migrācijas un patvēruma sistēmu, kas atbilst starptautiskajām un ES tiesībām, mēs redzam steidzamu nepieciešamību piemērot stingrākus pasākumus pret tiem, kam jāatstāj ES, kā arī novērst to personu ieceļošanu, kuras neatbilst nepieciešamajiem nosacījumiem. Noteikumi ir paredzēti, lai aizsargātu mūsu pilsoņus, un, tos ievērojot, mēs varam palīdzēt arī tiem, kam patiesi nepieciešama aizsardzība. Tāpēc valstu iestādēm, jo īpaši tiesībaizsardzības iestādēm, ir jānodrošina nepieciešamie līdzekļi, instrumenti un tiesiskā noteiktība. Mēs vēlamies stingri ievērot līdzsvaru starp to personu pienākumiem un tiesībām, kuras likumīgi uzturas ES. Mēs vēlamies nodrošināt, ka visām dalībvalstīm ir kapacitāte un instrumenti, lai efektīvi pārvaldītu migrāciju un izvairītos no ES tiesību aktu piemērošanas pārspīlētas interpretācijas.

1. sadaļa: Atgriešanās politika

Līdz šim efektīvi tiek izpildīti tikai 20 % atgriešanās lēmumu, lai gan efektīva atgriešanās politika ir būtiska migrācijas pārvaldībai. Dalībvalstīm jābūt pieejamiem efektīviem juridiskiem un operatīviem instrumentiem, lai izpildītu atgriešanās lēmumus un novērstu nelikumīgu iebraukšanu un uzturēšanos, ko papildina tādi pasākumi kā finanšu garantijas vai aizturēšana par lēmuma neievērošanu. Mūsu mērķis būs atvieglot atgriešanās lēmumu īstenošanu un novērst nevajadzīgu administratīvo slogu izpildes iestādēm. Mēs aicinām stiprināt Frontex lomu, ļaujot tai piedalīties arī atgriešanās operācijās starp trešām valstīm. Komisija ir iesniegusi priekšlikumu jaunai regulai par atgriešanos, kurā galvenā uzmanība pievērsta: atgriešanās lēmumu savstarpējai atzīšanai, apelācijas termiņu saīsināšanai, stingrākiem pienākumiem personām, kuras jāatgriež, un sekām par noteikumu neievērošanu, paātrinātām procedūrām personām, par kurām ir aizdomas, ka tās ir izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, tostarp paplašinātiem aizturēšanas un pārvietošanās brīvības ierobežošanas pamatiem, labākiem pasākumiem cīņai pret bēgšanu, kā arī apelāciju ierobežotai neapturošai ietekmei. Piespiedu atgriešanai jāpaliek ticamai iespējai, un brīvprātīga izbraukšana ir jāierobežo, ja tā rada nopietnu šķērsli efektīvai atgriešanas īstenošanai.

Sekas par prasību neievērošanu jānosaka stingras. Tajās jāiekļauj arī dalībvalstu pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka iestādes ir informētas par atgriežamās personas atrašanās vietu un ka persona paliek iestāžu rīcībā, līdz tā ir faktiski atstājusi dalībvalsts teritoriju. Personām, kuras tiek piespiedu kārtā atgrieztas, ir jāuzliek ilgtermiņa ieceļošanas aizliegums ES, tostarp pastāvīgs un uz nenoteiktu laiku spēkā esošs aizliegums tiem, kuri rada draudus drošībai. Mēs atzinīgi vērtējam Komisijas priekšlikumu par tiesisko regulējumu, kas paredz izveidot atgriešanas centrus ārpus ES saskaņā ar starptautiskajiem standartiem, un aicinām Komisiju turpināt meklēt inovatīvus risinājumus nelegālās migrācijas apkarošanai sadarbībā ar trešām valstīm.

2. sadaļa: Ārējo robežu drošības nodrošināšana un stiprināšana

ES ārējo robežu aizsardzība ir būtiska efektīvai migrācijas pārvaldībai. ES un Šengenas zonā dalībvalstis joprojām ir atbildīgas par lēmumu pieņemšanu attiecībā uz to, kas iebrauc to teritorijā. Efektīva robežu pārvaldība ietver arī mūsu spēju reaģēt uz neskaitāmiem hibrīda draudiem, tostarp, bet ne tikai, migrantu izmantošanu kā ieroci. Mums jānodrošina stingrākas ārējās robežas, pastiprinot un padarot stingrāku nelikumīgo ieceļotāju pārbaudi. Visās ES ārējās robežās jāievieš visaptveroša elektroniskā uzraudzība, ko papildina strukturāli un tehniski robežu aizsardzības pasākumi. Ir būtiski pastiprināt sadarbību ar tādiem aģentūriem kā „Frontex”, „Europol” un „Eurojust”, kā arī atbalstīt dalībvalstis. „Frontex“ ir jāpārveido par pilnībā darbspējīgu Eiropas robežu aģentūru, kas aprīkota ar modernākajām un progresīvākajām uzraudzības tehnoloģijām, piemēram, droniem, mākslīgo intelektu un biometriskajām sistēmām. „Frontex“ darbības joma ir jāpaplašina, iekļaujot attālākos reģionus, tādējādi nodrošinot visaptverošu robežu aizsardzību. Ir nekavējoties jānoslēdz sadarbības nolīgumi ar Āfrikas valstīm un citām partnervalstīm. Mēs apņemamies trīskāršot aģentūras personāla skaitu līdz 30 000 darbiniekiem un pēc iespējas drīzāk pieņemt nepieciešamos tiesību aktus, tostarp budžeta grozījumus. Dalībvalstīm, rīkojoties saskaņoti un izmantojot ES finansējumu, būtu jāizveido reģionālie robeždrošības centri apgabalos, kuros ir liela migrācijas slodze. Mums ir arī jānodrošina Eiropas finansējums fiziskajai infrastruktūrai, elektroniskajiem robeždrošības uzlabojumiem un citiem inovatīviem robežuzraudzības rīkiem. Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, mums ir jāmaina paradigma, pārejot no robeždrošības uz robežai aizsardzību. Nākamajā ES daudzgadu finanšu shēmā būtu jānodrošina jauni finanšu resursi, lai apmierinātu visas vajadzības šajā jomā.

3. sadaļa: Stratēģiskā sadarbība ar trešām valstīm

Nekontrolēta migrācija rada slogu sabiedriskajiem pakalpojumiem, traucē vietējo ekonomiku un veicina sociālo spriedzi, jo īpaši tādās „frontes līnijas” dalībvalstīs kā Spānija, Itālija vai Grieķija, kā arī mazākās un ģeogrāfiski neaizsargātās dalībvalstīs, piemēram, Kiprā un Maltā, kas ietekmē arī tādas sekundārās pārvietošanās valstis kā Vācija vai Francija. Stratēģiskās partnerības ar trešām valstīm ir būtiskas migrācijas pārvaldībā. Sadarbībai jākoncentrējas uz pamatcēloņu novēršanu, kapacitātes stiprināšanu un robežu pārvaldības uzlabošanu, nelikumīgas izbraukšanas, kontrabandas un cilvēku tirdzniecības apkarošanu, kā arī atgriešanās veicināšanu. Nolīgumi, kas noslēgti ar Tunisiju, Ēģipti vai Libānu, rāda mums ceļu, pa kuru jāiet. Jau viens pats ES un Tunisijas nolīgums ir devis taustāmus rezultātus, vien šogad par 60 % samazinot nelikumīgo ieceļotāju skaitu Itālijā. Mēs aicinām Komisiju pabeigt sarunas ar Maroku un, ja iespējams, sākt jaunas sarunas. Šos centienus stiprinās strukturēti dialogi, „Frontex“ operatīvās izvietošanas un mērķtiecīgs ES finansējums. Nolīgumi jānoslēdz arī ar valstīm, kas nav ES kaimiņvalstis, piemēram, ar Senegālu un Mauritāniju, lai izvietotu „Frontex“ vienības, kas ir ārkārtīgi svarīgas, lai kontrolētu nelikumīgo migrantu izbraukšanu uz Kanāriju salām — jauno nelegālās migrācijas ieejas vārtiem Eiropā. Atbildības dalīšana par glābšanu jūrā un jūras tiesību aktu izpildi arī jāiekļauj stratēģiskajās partnerībās, tostarp nodrošinot drošas ostas, kur izkāpt glābtajiem migrantiem. Visām iesaistītajām valstīm, tostarp Āfrikas valstīm, ir jādara savs darbs. ES atbalstam trešajām valstīm būtu jāietver to pārvaldes iestāžu digitalizācija, uzticama civilstāvokļa reģistrācijas sistēmas izveide un biometrisko un drošo sertifikātu izsniegšana, kas ļautu mums apmainīties ar biometriskajiem datiem drošos apstākļos. ES ir jāizmanto visi pieejamie instrumenti — diplomātiskā, ekonomiskā un attīstības sadarbība —, lai veidotu spēcīgākas, efektīvākas un abpusēji izdevīgas partnerības. Attīstības palīdzībā prioritāte jāpiešķir valstīm, kas parāda apņēmību migrācijas pārvaldības jomā. Pārskatītajiem vīzu mehānismiem jānovērš ļaunprātīga izmantošana un jānovērš draudi. Turklāt ir jāparedz sekas, ja sadarbība nenotiek. Trešās valstis, kas nesadarbojas nelikumīgas izbraukšanas novēršanā vai atpakaļuzņemšanas nolīgumu vai vienošanos īstenošanā — gan valstu, gan ES līmenī —, nedrīkst saņemt ES līdzekļus vai vīzas. Šādi lēmumi jāapstiprina ES līmenī un jāpiemēro vienoti visās dalībvalstīs.

4. sadaļa: Šengenas zonas aizsardzība

Šengenas zona ir viens no redzamākajiem Eiropas integrācijas sasniegumiem un viens no Eiropas projekta galvenajiem pīlāriem. Pēdējos gados Šengenas zona ir saskārusies ar ārkārtēju spiedienu, ko rada terorisma, radikalizācijas, organizētās noziedzības un trešo valstu pilsoņu neatļautās sekundārās pārvietošanās radītie draudi. ETP grupa atbalsta drošu un bezrobežu Šengenas zonu, vienlaikus atzīstot dalībvalstu tiesības atjaunot pagaidu iekšējo robežkontroli kā galējo līdzekli, ko piemēro izņēmuma gadījumos, samērīgi, uz ierobežotu laiku un ko atceļ, tiklīdz draudi vairs nepastāv. Ne dalībvalstis, bet gan paši pastāvīgie un mainīgie draudi apdraud Šengenas integritāti. Šengenas zonas noturība ir atkarīga no efektīvas ārējo robežu pārvaldības un stabilām IT sistēmām un datu bāzēm, piemēram, SIS un VIS. Mēs aicinām nekavējoties sākt EES un ETIAS darbību. Vīzu pieteikumu procesu vienkāršošana, digitalizācija, personāla kapacitātes palielināšana reģionos ar lielu pieprasījumu un labāka pārrobežu sadarbība ir svarīgi soļi ceļā uz drošāku Šengenas zonu.

5. sadaļa: Eiropas patvēruma un migrācijas pakta īstenošana

Lai gan Eiropas pakts par patvērumu un migrāciju ir vēsturisks dokuments, tas ir tikai pamats, uz kura mums jāveido visaptveroša pieeja migrācijas pārvaldībai visos tās aspektos. Tas ir labs sākums, bet ar to nepietiek. Ir nepieciešama koordinēta un savlaicīga īstenošana, kas atspoguļo atšķirīgos apstākļus dalībvalstīs un efektīvi iesaista un atbalsta gan reģionālās, gan vietējās iestādes. Saskaņotajās patvēruma sistēmās ir skaidri jānošķir personas, kam nepieciešama aizsardzība, no ekonomiskajiem migrantiem. Drošas ārējās robežas un efektīvas procedūras ir būtiskas, lai nodrošinātu taisnīgu atbildības sadali un solidaritāti starp dalībvalstīm. Dalībvalstīm, ar Komisijas atbalstu, ir pilnībā jāievieš pieņemtie ES tiesību akti un jānodrošina esošo tiesību aktu piemērošana. Mums ir savlaicīgi jāveic visaptverošs pārskats un pilnībā jāizmanto drošas trešās valsts koncepcija, lai samazinātu ierodas personu skaitu. Noteiktie saistības kritēriji nav piemēroti šim nolūkam, un tie ir jāatceļ.

Eiropa nav un nevar tikt uzskatīta par vienīgo galamērķi visai nelegālajai migrācijai un visiem patvēruma meklētājiem. Ir jāņem vērā ierobežotie resursi un uzņemšanas iespējas. Tāpat ir jāatjaunina regula par bēgļa statusa vai papildu aizsardzības statusa piešķiršanu, lai ņemtu vērā patvēruma pieteikumu iesniedzēju dažādo situāciju. Dublinas mehānisma ietvaros visiem centieniem jābūt vērstiem uz pārvietošanas īstenošanu efektīvos un uzticamos termiņos, tādējādi novēršot nelikumīgu sekundāro pārvietošanos.

Papildus pakta īstenošanai Savienība var ieviest pasākumus, lai nodrošinātu stimulus un atbalstu dalībvalstu rīcībai legāli uzturošos personu integrācijas jomā. Integrācija ir divvirzienu process, kas prasa, lai migranti apgūtu vietējās valodas, ievērotu paražas un likumus, kā arī dotu ieguldījumu sabiedrībā. Lai atļautu ģimenes apvienošanos, ir jāpierāda integrācija un finansiālā stabilitāte. Integrācijas pasākumiem jācīnās pret radikalizāciju un paralēlajām sabiedrībām.

6. sadaļa: Cīņa pret migrantu kontrabandu

Vairāk nekā 90 % nelikumīgo migrantu izmanto kontrabandistu pakalpojumus. Ir novērots, ka migrantu kontrabandisti un cilvēku tirgotāji kļūst arvien vardarbīgāki, radot draudus mūsu robežsargiem visos līmeņos un apdraudot mūsu iekšējo drošību. Lai likvidētu nelegālās pārvadāšanas tīklus, ir būtiska pastiprināta pārrobežu sadarbība, izlūkošanas informācijas un datu apmaiņa, modernu tehnoloģiju izmantošana, kā arī labāka koordinācija starp dalībvalstīm un citām IZT aģentūrām. Ir jānostiprina „Frontex”, „Europol” un „Eurojust”, lai labāk atbalstītu dalībvalstis organizētās noziedzības visās tās izpausmēs, jo īpaši migrantu kontrabandas un cilvēku tirdzniecības, identificēšanā, izmeklēšanā un kriminālvajāšanā, tostarp piešķirot tām izmeklēšanas pilnvaras bez piespiešanas. Tāpat mums ir jānostiprina tiesiskais regulējums, lai novērstu neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās veicināšanu, nosakot augstākas minimālo sodu robežas, tostarp transporta operatoriem. Kontrabandisti un cilvēku tirgotāji glābšanas un meklēšanas (SAR) operācijās ir atraduši veidu, kā izmantot neaizsargātus cilvēkus, kā arī dalībvalstu jurisdikciju un atbildību, lai turpinātu savas nelikumīgās darbības, izmantojot glābšanas pasākumus kā līdzekli, lai uzturētu savus noziedzīgos tīklus un apdraudētu vēl vairāk dzīvību. Visām iesaistītajām pusēm, tostarp pilsoniskajai sabiedrībai, ir jāievēro likums. Rīcības kodeksam pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas veic meklēšanas un glābšanas operācijas, būtu jānodrošina atbilstība starptautiskajiem tiesību aktiem, vienlaikus novēršot cilvēku tirgotāju veikto ekspluatāciju. Pieeja „seko nauda” ir būtiska, lai likvidētu cilvēku kontrabandas tīklus, pilnībā izmantojot AMLA un īstenojot efektīvus noteikumus par konfiskāciju un apgriezto pierādīšanas pienākumu. Mēs aicinām pārskatīt Eiropas Prokuratūras (EPPO) pilnvaras, lai tajās iekļautu migrantu kontrabandu kā daļu no organizētās noziedzības.

7. sadaļa: Migrantu instrumentālisma un izmantošanas kā ieroča novēršana

ES ir jācīnās pret migrantu izmantošanu un pārvēršanu par ieroci, ko veic naidīgi aktori. Ir jānovērš neaizsargātu cilvēku izmantošana kā ierocis pret mums, lai gūtu finansiālu vai politisku labumu. Mūsu robežu aizsardzība pret šādām naidīgām darbībām vienlaikus ir arī to migrantu cilvēktiesību aizsardzība, kurus izmanto kā instrumentus. Mums ir jāizmanto visu mūsu rīku klāsta iespējas, tostarp Šengenas robežu kodeksā un Krīzes regulā paredzētās iespējas. Pašreizējie patvēruma noteikumi ir jāpielāgo, lai risinātu jaunus izaicinājumus un novērstu autoritāro režīmu ļaunprātīgu likumisko nepilnību izmantošanu. Lai efektīvi cīnītos pret šiem hibrīdajiem draudiem gan pie ES ārējām robežām, gan valstu iekšienē, ir nepieciešama visaptverošāka instrumentalizācijas un ieroču izmantošanas definīcija. Ir jāizstrādā labāki noteikumi par pārvadātāju pienākumiem, kā arī skaidri sodi par to neievērošanu, tostarp aizliegums veikt darbību ES. Turklāt mēs uzsveram, ka dalībvalstu prerogatīva un pienākums ir ar visiem līdzekļiem nodrošināt savu drošību un teritoriālo integritāti. Tāpēc ir jāapsver ārkārtas pasākumi, kas jau ir ietverti Līgumos, tostarp pagaidu atkāpes no sekundārajiem tiesību aktiem, piemēram, attiecībā uz tiesībām uz patvērumu, ja migranti tiek izmantoti kā ieroči pret ES, dalībvalstīm un mūsu sabiedrībām. Ir jāizveido ES ātrās reaģēšanas vienības, lai novērstu mēģinājumus izmantot migrantus pie robežām, ko izraisa valsts atbalstīti destabilizācijas centieni.

8. sadaļa: Darbaspēka migrācija

Labi pārvaldīta legālā migrācija var palīdzēt reaģēt uz mainīgajām darba tirgus vajadzībām, apmierināt pašreizējās un nākotnes prasmju vajadzības un nodrošināt dinamisku ekonomiku. Tomēr tā var kompensēt vietējās darbaspēka samazināšanos tikai tad, ja jauno ienācēju talanti un prasmes atbilst dalībvalstu vajadzībām, ko veicina tādas ES shēmas kā „Zilā karte”. Atšķirības izglītības, kultūras un valodas jomā var radīt sociālus izaicinājumus. Lai maksimāli palielinātu legālās migrācijas ieguvumus, mums talantu piesaistīšanas politikai un migrācijas ceļiem jāapvieno ar stingriem īstermiņa un ilgtermiņa pasākumiem, kas atbalsta iekļaušanu un integrāciju. Šie pasākumi dod iespēju legālajiem migrantiem pilnībā veicināt ES attīstību un kopējo labklājību. Legālajai migrācijai būtu jābūt centrālajai lomai plašākās diskusijās, tostarp sadarbībā ar trešajām izcelsmes un tranzīta valstīm, lai efektīvi pārvaldītu migrācijas plūsmas. Šajā sakarā mēs sekosim līdzi Eiropas Komisijas ierosinātajām iniciatīvām, piemēram, ES talantu rezerves fondam un ES talantu partnerībām, vienlaikus ievērojot dalībvalstu suverenitāti un palīdzot ierobežot nelegālo migrāciju.

9. sadaļa: Nākotnes perspektīvas ilgtspējīgai migrācijas un patvēruma politikai

ES ir jāpielāgo migrācijas politika, balstoties uz pasaules labāko praksi un tendencēm, risinot ne tikai tūlītējus izaicinājumus, bet arī ņemot vērā nākotnes migrācijas dinamiku. Mūsu divām galvenajām prioritātēm jābūt nelegālās migrācijas apturēšanai un atgriešanās lēmumu izpildei. Itālijas un Albānijas protokols ir pirmais, taču izšķirošs un novatorisks solis, lai atturētu no nelegālās migrācijas un izjauktu cilvēku kontrabandistu biznesa modeli, jo tas parāda, ka patvēruma pieteikuma iesniegšana un izskatīšana drošās trešās valstīs kā galvenais princips ir iespējama. Mēs aicinām Komisiju turpināt diskusijas par reģionālām izkāpšanas platformām abās Vidusjūras pusēs un citiem inovatīviem risinājumiem, kur patvēruma meklētājus var droši uzņemt un viņu pieteikumus izvērtēt efektīvā, cieņpilnā un cilvēcīgā veidā. Tāpat Komisijai jāstrādā, lai izveidotu ES pārvaldītus centrus ārpus ES, kur noteiktas trešo valstu pilsoņu kategorijas, uz kurām attiecas lēmumi par atgriešanu, varētu tikt pārvietotas, gaidot galīgo izraidīšanu (atgriešanas centri). 1951. gada Bēgļu konvencija ir bijusi izšķiroša to cilvēku aizsardzībā, kuri bēg no vajāšanas. Tomēr kopš tās pieņemšanas globālā situācija ir ievērojami mainījusies, radot scenārijus, ko konvencija neparedzēja. Turklāt papildu aizsardzības jēdziens ir novedis pie divkāršas sistēmas izveides, kas apdraud Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas efektivitāti un apdraud solidaritāti ES iekšienē. ES ir jāuzsāk dialogs par Ženēvas konvencijas pielāgošanu mūsdienu pasaules apstākļiem, strādājot pie saskaņotākas un visaptverošākas sistēmas izveides, kas nodrošinātu stingru bēgļu aizsardzību, vienlaikus risinot dalībvalstu pamatotās bažas par drošību un migrācijas pārvaldību. Šāda proaktīva rīcība atkārtoti apstiprinātu ES apņemšanos ievērot cilvēktiesības un tās vadošo lomu, veidojot reaģētspējīgu starptautisko bēgļu aizsardzības režīmu.