EPP grupas nostājas dokuments par Ukrainu

KAS NEPIECIEŠAMS UKRAINAS UZVARAI UN ES: SISTĒMISKA PIEEJA

Krievijaskarš pret Ukrainu ilgst jau vairāk nekā pusgadu. Neraugoties uz visiem Kremļa centieniem uzvarēt, ukraiņi ar Rietumu palīdzību demonstrē ne tikai unikālu drosmi un apbrīnojamas militārās prasmes, bet arī sagrauj globālo priekšstatu par tā dēvēto "Krievijas militāro spēku", ko pirms kara radīja Krievijas propaganda.

Ukrainas panākumi tika gūti arī tāpēc, ka Rietumiem izdevās mobilizēt spēkus, lai palīdzētu Ukrainai. Ukrainai tika sniegta humānā, militārā un finansiālā palīdzība; sankcijas pret Krieviju tika ieviestas ar sinhroniem Rietumu lēmumiem pašā kara sākumā, kas bija orientēti uz šī brīža specifiskajām vajadzībām.

Pagaidām Krievija Ukrainā piedzīvo jaunus militāros zaudējumus, vienu pēc otra.Tas liek Kremļa varas iestādēm izmisīgi reaģēt ar jaunām apkaunojošām iniciatīvām: viltus "referendumiem" četros Ukrainas reģionos un absolūti prettiesisku Kremļa deklarāciju par šo reģionu aneksiju; masveida militāro mobilizāciju Krievijā, kuras rezultātā simtiem tūkstošu cilvēku bēg no Krievijas, lai izvairītos no mobilizācijas riska; Krievijas raķešu uzbrukumiem Ukrainas civilajai enerģētikas infrastruktūrai; Kremļa atklātiem draudiem izmantot taktiskos kodoltriecienus pret Ukrainu un aicinājumu vest sarunas par mieru, bet uz Krievijas nosacījumiem.

Ukraina parāda, ka tā nebaidās ne no vienas no šīm izmisīgajām Kremļa iniciatīvām. Ukraina turpina nostiprināt savas pozīcijas kaujas laukā un starptautiskajā ģeopolitiskajā arēnā: nesen tā lūdza bez kavēšanās un bez starpposmiem piešķirt Ukrainai dalību NATO.

Neraugoties uz nesenajām spožajām ukraiņu militārajām uzvarām Harkovas un Hersonas apgabalos un cerībām, ka karš beigsies pavisam drīz, joprojām pastāv iespēja, ka karš turpināsies ilgāku laiku - līdz pat 2023. gadam un, iespējams, vēl ilgāk.

Gan Ukrainā, gan Rietumos (tostarp ES) valda uzskats, ka karš turpināsies, līdz Ukraina šajā karā uzvarēs unKrievijas bruņotie spēki tiks sakauti. Ukrainai ir absolūtas tiesības izlemt, kad un kā pasludināt uzvaru un kādi būsKrievijaskapitulācijas un miera līguma nosacījumi.Tāpēc ir skaidrs, ka tas, kad karš beigsies, ir atkarīgs tikai no Rietumu militārā (ieroču piegādes) un finansiālā atbalsta Ukrainai. Tomēr, lai ES varētu sniegt nepieciešamo, mums kā ES dalībvalstīm ir jāsaprot, ka šis ir arī "mūsu" karš - jo tikai tad, ja mēs sāksim uzskatīt, ka šis ir arī "mūsu" karš, mēs sāksim mobilizēt savus resursus līdz tādam līmenim, kāds nepieciešams, lai panāktu "mūsu" uzvaru "mūsu" karā.

Ir pilnīgi skaidrs, ka ir pienācis īstais laiks ES pāriet no ad hoc lēmumiem, kas orientēti uz konkrētā brīža vajadzībām, kā mēs to pieredzējām pašā kara sākumā. Mums ir jāpāriet uz ilgtermiņa sistēmisku un stratēģisku politiku un lēmumiem. Tiem jābūt divējāda rakstura. No vienas puses, ilgtermiņa politikā ir jāņem vērā Ukrainas aizsardzības un atveseļošanās vajadzības. Tomēr tikpat svarīgi ir arī tas, ka tām jābūt vērstām uz to, lai noteiktu nākotnes politiku, kuras mērķis ir padarīt ES ģeopolitiski spēcīgāku pēc šīs ģeopolitiskās krīzes: kādas reformas mums būs jāveic ES iestādēs un mūsu politikā attiecībā uz ES kaimiņvalstīm austrumos, tostarp pašu Krieviju?

EPP kā Eiropas pamatvērtību partijai šajā izšķirošajā brīdī ir jāuzņemas vadošā loma ES politikas debatēs. Tagad ir iespēja panākt dziļas, tektoniskas pārmaiņas visa Eiropas kontinenta, tostarp pašas ES un arī tās austrumu kaimiņvalstu turpmākajā stratēģiskajā attīstībā.

Šis nostājas dokuments ir sagatavots kā turpinājums EPP "La Hulpe" politikas dokumentam, kas tika apstiprināts kara sākumposmā. Tas palīdzēja EPP izstrādāt skaidras politikas nostādnes par svarīgākajiem tā brīža "kara" jautājumiem, un tas ļāva mums uzņemties politisko vadību, pieņemot nepieciešamos ES lēmumus šajā laika posmā.

Šis dokuments ir mēģinājums pāriet no mirkļa reakcijām un pasākumiem uz sistēmiskāku pieeju politikai un lēmumiem. Šādi stratēģiski lēmumi ir nepieciešami gan "mūsu" uzvarai karā, gan arī nepieciešamajām nākotnes pārmaiņām gan ES iekšienē, gan Eiropas kontinenta austrumu daļā.

GALVENIE STRATĒĢISKIE MĒRĶI

Šajā dokumentā galvenā uzmanība ir pievērsta trim galvenajiem mērķiem, kas ES ir jāsasniedz gan šī kara laikā, gan pēc kara:

Ukrainas militārā uzvara ir arī "mūsu" uzvara.Krievijas un Putinamilitārā sakāve Krievijai paver jaunas iespējas pārveidoties.
Pēc kara beigām ES būs jāpārveido, lai izkļūtu no šīs ģeopolitiskās krīzes stiprāka: galvenajām prioritātēm jābūt ES paplašināšanai un ES iestāžu reformām, kā arī citādai ES politikai attiecībā uz Krieviju;
demokrātijas aizsardzībai jākļūst par skaidru ES ģeopolitiskās stratēģijas prioritāti.Tai jāsākas ar stratēģiju, kā ES palīdzēs Krievijai un Baltkrievijai (pēc kara un Putinasakāves) no agresīvām postimperiālām valstīm kļūt par valstīm, kurās iedzīvotājiem ir iespēja dzīvot normālu, pienācīgu, eiropeisku dzīvi.

SISTĒMISKĀS STRATĒĢIJAS GALVENĀS SASTĀVDAĻAS

1.KARA BEIGAS UN IEROČU PIEGĀDE

Kara beigas unUkrainasuzvara būs atkarīga no trim galvenajiem faktoriem:

Ukrainasspēja saglabāt savu "kara potenciālu" (militāro, civilo, ekonomisko un finansiālo, psiholoģisko un emocionālo);
Rietumu ilgtermiņa politiskās gribas mobilizēt un palīdzēt Ukrainai tādā līmenī, kāds nepieciešams uzvarai: pirmkārt, ar ieroču piegādēm, kā arī ar sāpīgām un ilgtermiņa sankcijām pret Krievijasekonomiku un tās militārās rūpniecības potenciālu;
Krievijas pilnīga sabrukuma iespējamība gan militārajā, gan politiskajā jomā, ko izraisītuUkrainaspanākumi karā.

ES ir iespēja ietekmēt šos faktorus atšķirīgā mērā:

Faktors a (ukraiņu politiskā un morālā griba) galvenokārt ir atkarīgs no pašiem ukraiņiem. Viņi turpina uzturēt augstu sabiedrības morāli un politisko mobilizāciju, lai uzvarētu karā.ES var palīdzēt uzturēt augstu Ukrainas morāli, izrādot nepārtrauktu solidaritāti ne tikai militāros jautājumos, bet arī sniedzot humāno palīdzību, rūpējoties par miljoniem iekšzemē pārvietoto personu, palīdzot Ukrainas vietējām iestādēm savlaicīgi atjaunot sociālo un enerģētikas infrastruktūru ziemas periodā utt.

Faktors c (Krievijas sabrukums) var kļūt par realitāti, ja Rietumi pārtrauks sūtīt nepareizus signālus Putinam.Mums būtu jāpārstāj dot iemeslu cerībām, ka kāds no Rietumiem rūpēsies parPutina"sejas glābšanu" gadījumā, ja Ukrainai izdosies turpināt sakaut Krievijas militāros spēkus tik efektīvi, kā tas notika Harkovas apgabalā, pie Iziumas pilsētas vai Hersonas apgabalā. Turklāt mums ir jāpatur prātā, ka ar laiku Rietumu (tostarp ES) sankcijas arvien vairāk ietekmēs Krievijas ekonomiku un tās spēju ražot jaunus ieročus.

Ir skaidrs, ka b faktors (ieroču piegāde) ir vissvarīgākais un izšķirošais, lai tuvākajā laikā izbeigtu karu.Ukraiņi ir pierādījuši, ka viņi var sakautPutinaarmiju; ka Krievijas armijai nav spēju pretoties Ukrainas nacionālajai gribai un Rietumu militārajām tehnoloģijām. Viss, kas saistīts ar kara izbeigšanu, ir atkarīgs tikai no Rietumu politiskās gribas nodrošināt Ukrainu ar ukraiņiem nepieciešamās kvalitātes un daudzuma ieročiem. Šis ir vienīgais mainīgais no trim faktoriem (Ukrainas politiskā griba, Rietumu militārais atbalsts, Krievijas militārais vājums), kas ir tieši atkarīgs no Rietumu politiskās gribas. Tieši Rietumu militārā atbalsta mērogam ir izšķiroša ietekme uz to, kad Ukraina sasniegs militāro uzvaru un izbeigs karu. Mūsu lēmumi par ieroču piegādēm noteiks, kad tiks izbeigtas nevainīgu Ukrainas iedzīvotāju un bērnu spīdzināšanas un nogalināšana.

Pašlaik ieroču piegāde Ukrainai galvenokārt ir atkarīga no ASV un Lielbritānijas iespējām. ES ir jāatzīst, ka tās palīdzība šajā jomā ir ievērojami mazāka. ES ir jāpāriet no vienkāršas lūgšanas dalībvalstīm piegādāt to, ko tās var atrast savos noliktavās vai militārajos noliktavos, uz jaunas sistēmiskas pieejas izveidi. Ir efektīvi jāsavieno trīs politikas instrumenti: 1. ES finanses (tādā apjomā, kāds nepieciešams lielākam ieroču ražošanas apjomam un lielākām piegādēm); 2. ES militārās rūpniecības uzņēmumu ieroču ražošanas apjoma palielināšana; un 3. ES militārās rūpniecības uzņēmumu ieroču ražošanas apjoma palielināšana. Ukrainas reālā vajadzība pēc moderniem ieročiem, lai sasniegtu uzvaru.

Šā iemesla dēļ ES ir skaidri jānovērtē, cik lielas būs Ukrainas militārās vajadzības 2023. gadā finanšu izteiksmē. Turklāt šīs vajadzības ir jāsedz līdzvērtīgi ASV (kas 2022. gadā Ukrainas militārajām vajadzībām piešķīra 50 miljardus eiro (25 miljardus eiro tikai ieroču piegādēm). Lielbritānija viena pati ieročiem piešķīra 4 miljardus eiro, savukārt ES ieročiem izdevās izcīnīt tikai 5,6 miljardus eiro (2,5 miljardus eiro - no Eiropas Miera nodrošināšanas instrumenta un papildu 3,1 miljardu eiro - no atsevišķu dalībvalstu piegādēm).

Sankcijām pret Krieviju ir liela nozīme Krievijas militārā potenciāla vājināšanā. Tas jo īpaši attiecas uz sankcijām, kas aizliedz Krievijai piekļūt Rietumu modernajiem augsto tehnoloģiju ražojumiem, un sankcijām, kas izslēdz Krieviju no pasaules tirgiem. Rietumiem ir pastāvīgi jāatkārto, ka šīs sankcijas paliks spēkā līdz brīdim, kad pēdējais Krievijas karavīrs atstās okupētās Ukrainas teritorijas un Krievija piekritīs atlīdzināt visus Ukrainai nodarītos zaudējumus. Tas būs signāls politiskajai un biznesa elitei ap Putinu, ka nav iespējams atgriezties pie "ierastās kārtības" attiecībās ar Rietumiem, kamēr tiek īstenota Putina politika.

2. AIZSARDZĪBAS KARA FINANSĒŠANA

Ir acīmredzams, ka, lai uzvarētu karā pret Krievijas agresoru, gan Ukrainas, gan "mūsu" centieniem ir nepieciešams pienācīgs finansējums. Neviens nevar uzvarēt karā, ja "kara finanses" nav sakārtotas sistēmiski.

"Kara finanses Ukrainai" šī raksta ietvaros aptver trīs tēmas: a) ieroču piegāžu sistēmiska finansēšana; b) Ukrainas valsts sistēmiska finansēšana kara laikā; c) Ukrainas atjaunošanas sistēmiska finansēšana īstermiņā un ilgtermiņā.

Ukrainas finansiālās vajadzības, kas jāņem vērā 2023. gadā un turpmāk, ir šādas:

a) finanses ieroču piegādei. Eksperti lēš, ka ar katru intensīvo kauju dienu Ukraina zaudē vai iztērē militāro aprīkojumu 400 miljonu eiro vērtībā. Tas nozīmē, ka, lai atjaunotu savu militāro spēku 2023. gadā, Ukrainai būs nepieciešams jauns militārais aprīkojums aptuveni 100-140 miljardu eiro vērtībā. Ja ES būtu gatava uzņemties pusi no šīs atbildības, 2023. gadā tas ES izmaksātu aptuveni 50-70 miljardus eiro (ļoti līdzīgi kā ASV 2022. gadā).

b) Atbalsts Ukrainas valsts funkcionēšanai. Lai pienācīgi finansētu savas valsts pamatfunkcijas (skolas, slimnīcas u. c., izņemot militāros izdevumus), 2022. gadā Ukrainas valstij katru mēnesi bija nepieciešams aptuveni 5-7 mljrd. euro ārējā finansiālā atbalsta (SVF novērtējums). 2023. gadā tai katru mēnesi būs nepieciešami aptuveni 3 miljardi euro. Tas nozīmē, ka visa 2023. gada laikā Ukrainai būs jāsaņem aptuveni €36 miljardi ārējā finansiālā atbalsta, lai tikai nodrošinātu valsts darbību (ES 2023. gadā jānodrošina puse no šīs summas - €18 miljardi). ES piekrita 2022. gadā sniegt Ukrainai ārējo makrofinansiālo palīdzību 9 miljardu eiro apmērā. Tomēr katra daļa tika piešķirta kā ad hoc ES Padomes lēmums, ko pavadīja garas, sāpīgas un ne pārāk auglīgas ES iekšējās diskusijas (un izskatās, ka 3 miljardi eiro (no solītajiem 9 miljardiem eiro) 2022. gadā vispār netiks piešķirti). Ir jābūt pilnīgi skaidrām perspektīvām par to, kā Ukraina saņems šādu finansiālu palīdzību no ES un G7 nākamā gada laikā. Komisija 2022. gada 9. novembrī pieņēma paketi finansiālajam atbalstam Ukrainai 2023. gadā.Šajā paketē, ko 2022. gada 24. novembrī steidzamības kārtā pieņēma Parlaments, ir iekļauta makrofinansiālā palīdzība+ , lai 2023. gadā Ukrainai sniegtu finansiālu palīdzību 18 miljardueuro apmērā. Cerams, ka šādu lēmumu vienprātīgi atbalstīs ES Padome, un atlikušo vajadzīgo finansējumu nodrošinās G7.

c)Ukrainasatjaunošana pēc kara. Tā dēvētais "Maršala plāns Ukrainai" gūst aizvien lielāku starptautisko uzmanību. Par šo jautājumu tiek un tiks rīkotas dažādas starptautiskas konferences. Pagaidām vēl ir jāvienojas par daudziem jautājumiem: kam piederēs viss projekts un kas to vadīs? Kā tiks vadīts viss projekts?Kā saskaņot visu rekonstrukcijas projektu arUkrainasintegrāciju ES? Kā sākt svarīgākās infrastruktūras rekonstrukciju un remontu jau pirms šīs ziemas? Kā finansiāli novērtēt reālās ilgtermiņa rekonstrukcijas vajadzības? Visbeidzot, vissvarīgākais jautājums: no kurienes tiks ņemta nauda? Kāda veida finanšu instrumenti tiks izmantoti? Pašlaik dažādi eksperti lēš, ka rekonstrukcijas izmaksas būs no 350 miljardiem euro (ES eksperti) līdz 750 miljardiem euro (Ukrainas eksperti).

Ir pilnīgi skaidrs, ka Ukraina nespēs uzvarēt karā, finansēt valsti kara laikā un finansēt atjaunošanu pēc kara bez pienācīgas finansiālas palīdzības no Rietumiem.

Tāpēc ES un citu demokrātiskās pasaules partneru (G7 u.c.) pienākums ir izstrādāt skaidru un sistemātisku plānu, kā risināt šīs finansiālās problēmas. Sistemātiskai pieejai ir jāsāk ar sistemātisku "Ukrainas kara finansējuma"novērtējumu 2023. gadā un turpmāk. Kā liecina šis pārskats, 2023. gadā un turpmākajos gados tam būs nepieciešami ne mazāk kā 500-600 miljardi euro, un aptuveni prognozēts, ka ES būs jāuzņemas vismaz puse no šī finansiālā izaicinājuma.Daļu no tā var segt, konfiscējot KrievijasCentrālās bankas un Krievijas oligarhuaktīvus, kam piemēro sankcijas, taču visu nepieciešamo juridisko procedūru pabeigšana prasīs diezgan ilgu laiku. Tomēr liela daļa finanšu līdzekļu ir nepieciešama nekavējoties.

Putina daudzu fronšu karš ir radījis papildu finanšu problēmas ES. Putins ir ne tikai veicis militāru agresiju pret Ukrainu, bet arī uzsācis "enerģētikas karu" pret visu ES. Līdz ar to papildus nepieciešamībai pārvaldīt "kara finanses Ukrainai" mums būs nepieciešami papildu finanšu resursi, lai risinātu šī "enerģētikas kara" radītās problēmas.

Visu Eiropas kontinentu ir skārusi bezprecedenta ģeopolitiska krīze, ko izraisīja Kremļa militārais karš Ukrainā un Kremļa "enerģētikas karš" pret ES. Šis karš izmaksās traģēdiju - zaudētas cilvēku dzīvības, daudz lielākus militāros izdevumus, sagrautu sociālo infrastruktūru Ukrainā un recesiju Eiropas ekonomikā. Lai pārvarētu šīs problēmas, ES būs jāmobilizē jauni un jau esošie ievērojamie finanšu resursi, līdzīgi kā tas notika pandēmijas krīzes laikā. Pandēmijas laikā ES izvēlējās mobilizēt dažādus ES budžeta instrumentus un elastību, kā arī izveidoja jaunus instrumentus, piemēram, SURE vai "Nākamās paaudzes ES". Tas ļoti palīdzēja pārvarēt pandēmijas krīzi.

Ir skaidrs, ka, ņemot vērā pašreizējās DFS ierobežojumus šīs ģeopolitiskās krīzes laikā, ES un tās dalībvalstīm būs jāpiešķir jauni liela apjoma papildu finanšu resursi.Paziņojumā par palīdzību Ukrainai un tās atjaunošanu (2022.05.18) Eiropas Komisija runā par "RebuildUkraine" instrumentu kā potenciālu jaunu ES finansētu instrumentu, kas īpaši paredzēts, lai finansētu atjaunošanas centienus un Ukrainas ekonomikas pielāgošanu ES, un norāda, ka "ņemot vērā aizdevumu apjomu, kas, visticamāk, būs nepieciešami, iespējas ietver līdzekļu piesaisti aizdevumiem ES vārdā vai ar dalībvalstu valsts garantijām". Jebkurš turpmākais ES ieguldījums Ukrainas atjaunošanā ir jāpapildina un jāapvieno ar ES budžetā pieejamajām elastības iespējām un resursiem un pašreizējās DFS termiņa vidusposma pārskatīšanu.

Turklāt ES ir jāizstrādā nepieciešamie juridiskie un budžeta instrumenti, lai izmantotu iesaldētos Krievijas Centrālās bankas aktīvus (jo īpaši zeltu) palīdzības un atjaunošanas pasākumu finansēšanai. Ja šos aktīvus pārskaitītu Ukrainas atveseļošanas mehānismam, ko kopīgi izveidotu ES, starptautiskie līdzekļu devēji un Ukraina, tiem varētu būt būtiska ietekme uz Ukrainas atveseļošanas programmu.

3. ES (un NATO) DALĪBAS PERSPEKTĪVA

Krievijas karš pret Ukrainu un Ukrainas bruņoto spēku militārās uzvaras maina ES ģeopolitisko stratēģiju. Pēc nesenās Ursulas fon der Leienas runas par stāvokli Eiropas Savienībā (2022.09.14) un Vācijas kanclera Olafa Šolca runas "Eiropa ir mūsu nākotne" Prāgas Karla universitātē (22.08.29) ir kļuvis skaidrs, ka Ukraina (kopā ar Moldovu, Gruziju un Rietumbalkānu valstīm) šīs desmitgades laikā varētu kļūt par ES dalībvalstīm.

Lai to panāktu, ir vajadzīga vērienīga integrācijas programma no abām pusēm - ES un kandidātvalstīm.

EPP paplašināšanās politikā attiecībā uz Ukrainu būtu jākoncentrējas uz šādiem punktiem:

sarunas par dalību ar Ukrainu un Moldovu (iespējams, Gruziju) jāsāk nekavējoties, cik drīz vien iespējams;
sarunas ar Ukrainu (Moldovu, Gruziju) un vērienīgas reformas šajās valstīs būtu jāturpina turpmākos 3-4 gadus līdz sekmīgam iestāšanās sarunu noslēgumam. Sarunas par dalību ES aizņēma tikpat ilgu laiku, kad 2004. gadānotika tā sauktā "lielā sprādziena" ES paplašināšanās uz Centrāleiropu un Baltijas valstīm. Ukraina, Moldova un Gruzija kopš 2014. gada īsteno ļoti vērienīgus asociācijas nolīgumus, tāpēc to gatavība sarunām ir augstā līmenī.
ES, kā arī kandidātvalstīm Ukrainai, Gruzijai un Moldovai jābūt gatavām integrēties ES vienotajā tirgū līdz 2025. gadam. Tas kandidātvalstu iedzīvotājiem sniegtu tūlītējus ekonomiskos ieguvumus no Eiropas integrācijas.
EPP būtu jāuzņemas vadošā loma un aktīvi jāatbalsta lēmumu pieņemšana un ES institucionālās reformas, kas nepieciešamas, lai sagatavotu ES paplašināšanai. ES paplašināšanās ir pārāk svarīga no ģeopolitiskā viedokļa, lai ES nebūtu gatava savām institucionālajām un lēmumu pieņemšanas reformām. Tas vairākkārt tika atkārtots Eiropas Parlamenta rezolūcijās un uzsvērts konferences par Eiropas nākotni nobeiguma ziņojumā un priekšlikumos. Tāpēc EPP būtu jāatbalsta Konvents, kas sagatavos nepieciešamās izmaiņas ES līgumos.

NATO un Ukraina

Ukrainas karavīri un politiskie līderi līdz šim ir parādījuši izcilu drosmi un militārās spējas. Viņi ir izvirzījuši Ukrainu militāro līderpozīcijā starp Eiropas kontinenta demokrātiskajām valstīm. Ir arī skaidrs, ka Ukrainas militārais potenciāls un spējas stiprinātu NATO militāro spēku Eiropas kontinentā, ja Ukraina pievienotos NATO.

Līdz šim Kremļa agresīvā pretestība bija galvenais šķērslis NATO paplašināšanai Krievijas robežu virzienā. Krievijas loģika iebilst pret NATO paplašināšanos vairs nav spēkā, kopš blokam pievienojās Zviedrija un Somija.TurklātUkrainasuzvara karā pret Krievijas agresiju padarīs Kremļa argumentus pilnīgi nebūtiskus. Panākot militāru uzvaru, Ukraina iegūs tiesības brīvi izvēlēties drošības pasākumus.Rietumiem būtu jārespektē Ukrainas izvēle, jo agrāk Rietumi neklausījaUkrainaslūgumus pēc Rietumu drošības garantijām - un tas bija iemesls, kāpēc Ukraina saskārās ar Krievijas agresiju.

Iespējams, Rietumi nepieņems oficiālus lēmumus ne par Ukrainas drošības garantijām, ne par tās dalību NATO, kamēr karš nebūs beidzies, taču EPP būtu jāsagatavojas uzņemties politisko vadību šajās ļoti svarīgajās ģeopolitiskajās diskusijās un jābūt gatavai kopā ar Ukrainu aizstāvēt savas - un Eiropas - būtiskās intereses, lai garantētu Ukrainas drošību nākotnē.

NATO samits, kas nākamgad notiks Viļņā, būs laba iespēja visām ES dalībvalstīm izteikt atzinībuUkrainasbruņotajiem spēkiem kā faktiski spēcīgākajai armijai Eiropā un uzslavētUkrainasgatavību turpināt aizstāvēt Eiropas vērtības pēc šī kara beigām. Tā būs arī laba iespēja apspriest jaunas drošības garantijas Ukrainai (tostarp tās dalības NATO perspektīvu).

4. ILGTERMIŅA MIERS EIROPĀ - NEKĀDAS IERASTĀS DARBĪBAS AR PUTINU
(ES ilgtermiņa stratēģija attiecībā uz Krieviju un Baltkrieviju):

Nesen Madridē notikušajā NATO samitā tika pieņemta ļoti skaidra deklarācija, ka mūsdienu autoritārā Krievija ir lielākais drauds drošībai un mieram Eiropas kontinentā. No šīs deklarācijas var izdarīt vienkāršu secinājumu: Eiropa kļūtu daudz drošāka un miermīlīgāka, ja Krievija atgrieztos pie demokrātiskākas un eiropeiskāka tipa attīstības.

Ir daudz dažādu faktoru, kas ietekmē to, vai Krievija tuvākajā nākotnē var kļūt demokrātiska, bet vissvarīgākais no tiem irUkrainasmilitārā uzvara pret Krievijas iebrukumu. Tā pavērs durvis Krievijas pārveides iespējām. Tāpēc Ukrainas karš pret Krievijas iebrukumu mums ir jāuztver kā daudz plašāka nozīme - šis karš var radīt arī pozitīvas pārmaiņas Krievijā un var radīt daudz lielāku drošību Eiropas kontinentā. Tas ir arī papildu iemesls, kāpēc mums šis karš jāuzskata par "mūsu" karu.

Vēl viens svarīgs faktors, kas ietekmē demokrātiskas Krievijas izredzes, ir skaidra izpratne Rietumu galvaspilsētās par to, ka Krievija var kļūt par demokrātisku valsti. Turklāt ir arī būtiski, lai Rietumiem būtu stingra politiskā griba neatgriezties pie "business as usual" pieejas attiecībā uz Putinu, pat ja viņam izdosies kādu laiku palikt pie varas pēc Krievijas sakāves karā. Rietumu tradīcija "kā parasti" ar Putinu (neatkarīgi no viņa kriminālās pagātnes) ir tas, kas pamudināja Putinu kļūt arvien agresīvākam un galu galā radīja apstākļus Kremļa režīmam kļūt par jaunu fašistisku režīmu.

Tāpēc ir tik svarīga skaidra Rietumu kopienas politiskā griba panākt starptautisku taisnīgumu par Krievijas kara noziegumiem. ES ir jāuzņemas vadošā loma cīņā pret Krievijas agresijas nesodāmību un jāierosina izveidot īpašu starptautisku tribunālu, lai sauktu Krieviju pie atbildības par agresijas noziegumu pret Ukrainu. Šāds īpašais tribunāls par agresijas noziegumu nekavējoties sauks pie starptautiskās tiesiskās atbildības Krievijas augstākās iestādes, tostarp pašu Putinu. Šī iemesla dēļ Īpašais starptautiskais tribunāls agresijas noziegumam atšķiras no Starptautiskā Krimināltiesas tribunāla, kas sāka izmeklēt kara noziegumus, kurus vienkāršie Krievijas karavīri pastrādāja Bučā, Irpenā un Iziumā.

Šāda Īpašā tribunāla agresijas noziegumiem izveide nekavējoties būs ļoti skaidrs signāls gan Krievijas sabiedrībai, gan starptautiskajai sabiedrībai, ka Putins var tikt notiesāts par kara noziegumiem. Šāda tribunāla izveide būtu skaidrs signāls Krievijas politiskajai un biznesa elitei, ka Krievija Putina vadībā nekādā gadījumā nevar atgriezties pie ierastās sadarbības ar Rietumiem. Tas būs arī skaidrs signāls daļai Rietumu līderu, ka atgriešanās pie "business as usual" vai dialoga turpināšana kara laikā ar potenciālo kara noziedznieku Putinu vairs nav iespējama.

Dialogs ar Putinu, kas ilgu laiku pirms kara bija dažu Rietumu līderu prioritāte, bija liela ģeopolitiska kļūda. Vēl lielāka kļūda būtu mēģināt turpināt šādu dialogu ar Putinu tagad, kad viņa režīms turpina noziedzīgu karu un vajā ikvienu Krievijā, kam ir atšķirīgs viedoklis par šīs kara agresijas noziegumu.

Tas pats jāsaka par Baltkrievijas diktatoru Lukašenku. Ir jābūt skaidram, ka arī ar viņu nav iespējams atgriezties pie jebkāda veida dialoga vai "parastās uzņēmējdarbības".

Daudz svarīgāk ES ir stiprināt dialogu ar demokrātisko opozīciju Krievijā un Baltkrievijā. ES ir jāparāda, ka demokrātijas aizsardzība un palīdzība demokrātiskām pārmaiņām, tostarp šo valstu sabiedrības "deputinizācijai", ir patiesa ES prioritāte. EPP vajadzētu būt šīs ES politikas priekšgalā. ES būtu jāizveido dažādas platformas un demokrātijas centri, lai veicinātu dialogu starp Krievijas/Baltkrievijas demokrātiskajiem spēkiem un ES iestādēm.

ES būtu ārkārtīgi jāpastiprina dialogs ar šo valstu demokrātiskajiem spēkiem, savukārt dialogs ar Putinu vai Lukašenku būtu nekavējoties jāpārtrauc.

Institucionālā līmenī ES būtu jāsāk izstrādāt stratēģijas ES nākotnes attiecībām ar demokrātisko Krieviju un demokrātisko Baltkrieviju. Demokrātiskajai Krievijai būtu jāpiedāvā iespēja noslēgt ar ES nolīgumus par brīvu tirdzniecību, bezvīzu režīmu, partnerattiecībām modernizācijas jomā utt. Līdzīgi kā Ukrainai, arī demokrātiskai Baltkrievijai būtu jāpiedāvā iespēja nākotnē pievienoties ES. Šādas stratēģijas ES būtu jāizziņo jau tagad, negaidot, kad notiks pārmaiņas.

5."PUTINAZIEMAS KARŠ" - KARŠ PRET ES

Lai gan Putins acīmredzami zaudē Ukrainā, viņam joprojām ir cerības uzvarēt "Putinaziemas karā" pret ES, iesaldējot tās vēlmi atbalstīt Ukrainu un tās vēlmi atbrīvoties no savas atkarības no Krievijas gāzes un naftas.

Putinamērķis ir noturēt gāzes un enerģijas cenas ES nepieredzēti augstā līmenī, lai izraisītu sociālos un politiskos nemierus visā ES.

"Putina ziemas kara" stratēģija ir skaidra: viņš izmanto ES stratēģiskās kļūdas, kas pieļautas pagātnē. Dažu ES dalībvalstu lielākā kļūda bija tā, ka tās kļuva ļoti lielā mērā atkarīgas no Krievijas energoresursu piegādēm. Tomēr neatkarīgi no pagātnes kolektīvajām vai individuālajām kļūdām tagad ES ir nepieciešama skaidra stratēģija, kā uzvarēt šajā "Putinaziemas karā".

Mūsu stratēģijai uzvarai šajā karā jābalstās uz šādiem punktiem (īstermiņā un ilgtermiņā):

mums ir jāvienojas un jāīsteno ātri pasākumi ES līmenī, kas nepieciešami stabilizācijai šīs ziemas laikā; pandēmijas laikā mums izdevās mazināt pandēmijas draudus mūsu ekonomikai un iedzīvotājiem; tādā pašā veidā mēs varam pārvaldīt un mazināt "Putinaziemas kara" draudus mūsu ekonomikai un iedzīvotājiem;
mums nekavējoties jāpaziņo, ka pat pēc kara nebūs atgriešanās pie "ierastās kārtības" ar "Putina gāzi un naftu"; ES ir uz laba ceļa, lai kļūtu neatkarīga no Krievijas gāzes: ja pirms kara ES importēja 41 % gāzes no Krievijas, tad tagad tā importē tikai 7 %;
mums jābūt vēl vērienīgākiem, īstenojot "zaļo kursu": "zaļā" elektroenerģijas ražošana, "zaļā" CBAM importam no Krievijas; "zaļais" ūdeņradis (bez "netīrā" ūdeņraža no Krievijas); galu galā (ap 2040. gadu) tas liks Krievijai īstenot būtiskas strukturālas reformas tās ekonomikas struktūrā, kas savukārt izraisīs arīKrievijaspolitiskās arhitektūraspārveidi.

6. ĢEOPOLITISKĀS KRĪZES IETEKME: KĀ PADARĪT ES ĢEOPOLITISKI SPĒCĪGĀKU?

Ikviens zina slaveno Žana Monē izteikumu: Eiropas kopiena tiks izveidota krīzes laikā. Ir daudz vēsturisku un nesenu pierādījumu tam, ka Monē bija taisnība, kad viņš prognozēja, ka Eiropas kopiena pēc katras krīzes kļūs spēcīgāka. Ir pēdējais laiks ES izpētīt, kā kļūt stiprākai pēc šīs unikālās ģeopolitiskās krīzes.

Lai to izdarītu, ES ir jāidentificē un pēc tam jāizvērtē savas pagātnes ģeopolitiskās kļūdas, kas noveda pie šīs ģeopolitiskās krīzes.

Dažas no kļūdām ir ļoti skaidras. Pirmkārt, kļūda bija ES vēlme par katru cenu pielāgoties Putinam, neraugoties uz viņa pastrādātajiem noziegumiem. Šāda piekāpšanās bija balstīta uz ES plaši izplatīto uzskatu, ka demokrātija Krievijā nav iespējama, tāpēc ES ir jāpielāgojas kodolenerģētai, agresīvai un autoritārai Krievijai. Otrkārt, ES kļūda bija tā, ka Ukrainai netika dota reāla ES dalības perspektīva, jo ES baidījās no agresīvas Kremļa reakcijas. Tas Kremlī radīja ilūziju, ka Rietumi neaizstāvēs Ukrainu, ja Krievija tajā iebruks.

Kā to nesen (2022.10.05.) atklāti un drosmīgi atzina Augstais pārstāvis Josep Borrell savās piezīmēs Eiropas Parlamenta debatēs par Krievijas karu pret Ukrainu:

"Tas [Krievijas gāzes importa no ES radikāla samazināšana] ir kaut kas ārkārtējs, kas ļaus mums atbrīvoties no enerģētiskās atkarības no Krievijas, kas bija galvenais ierobežojums mūsu ārpolitikā attiecībā uz Krieviju un līdz ar to arī mūsu ārpolitikā, kas ietvēra Ukrainu. Patiesībā mums nebija ārpolitikas attiecībā uz Ukrainu, jo tā bija pakārtota mūsu politikai attiecībā uz Krieviju, un [politika attiecībā uz] Krieviju savukārt bija pakārtota mūsu enerģētiskajai atkarībai - un to noteica šī atkarība. Tagad mums būs skaidra politika attiecībā uz Ukrainu, kurā dominē vēlme un vēlme, lai Ukraina kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti. Politika ar skaidru mērķi, kas būs iespējama, jo mēs vairs necietīsim no šīs atkarības no Krievijas".

Šie ir vārdi, kas liecina par skaidru izpratni par to, kādas ģeopolitiskas kļūdas savā attieksmē pret Ukrainu un Krieviju mēs esam pieļāvuši pagātnē un kādas ģeopolitiskas stratēģijas mums ir jāsāk īstenot tagad.

Pamatojoties uz šiem secinājumiem par gūtajām mācībām un šī kara pieredzi, ir skaidrs, kādi stratēģiskie soļi ES būtu jāveic:

ES ir jāpārtrauc būt atkarīgai no Krievijas energoresursiem un tādējādi jāpārstāj baidīties no Putina. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka Kremlis mūs šantažē ar saviem kodoldraudiem. Šāds pastāvīgs vājums tikai provocē Putinu. ES ir jāiegulda līdzekļi demokrātijas aizsardzībā un palīdzībā Krievijas demokrātiskajām pārmaiņām, izstrādājot skaidru šādas palīdzības stratēģiju.
ES jāīsteno vērienīga paplašināšanās stratēģija attiecībā uz Ukrainu, Moldovu, Gruziju un Rietumbalkānu valstīm. Tas ir vienīgais veids, kā ES var rūpēties par savām kaimiņvalstīm, kas ir tās pirmā atbildība, ja ES vēlas stiprināt savu stratēģisko autonomiju.
ES ir jāreformējas, lai kļūtu ģeopolitiski spēcīgāka: ES ārpolitikai jākļūst daudz "eiropeiskākai", un lēmumi jāpieņem QMV.
ES jābūt gatavai tērēt daudz vairāk (vismaz laikā, kad Eiropas kontinentā plosās karš), lai palielinātu ES militārās rūpniecības ražošanu.

SECINĀJUMI: 10 PUNKTI
(EPP grupas nostājas dokumenta īsa versija)

Krievijaskarš pret Ukrainu turpinās jau vairāk nekā astoņus mēnešus. Ukraina izrāda neticamu drosmi, aizstāvot sevi un visu ES. ES palīdzībai Ukrainai bija ļoti liela nozīme jau no paša kara sākuma. Karš, visticamāk, turpināsies. Tāpēc ES ir jābūt gatavai šādai ilgākai laika perspektīvai, izveidojot pienācīgu sistēmisku reakciju uz izaicinājumiem, ko karš rada Eiropas kontinentam.

Kara beigas un Ukrainas uzvara (ar pilnīgu tās teritoriju atbrīvošanu) ir atkarīga tikai no Rietumu piegādāto ieroču daudzuma un kvalitātes. Jo ātrāk tiks piegādāts vairāk ieroču, jo ātrāk iestāsies miers;
Sankcijas vājina Krievijas militārās spējas, un tām jāpaliek spēkā līdz brīdim, kad tiks atbrīvota visa Ukrainas teritorija un Krievija piekritīs maksāt visas reparācijas;
ES un G7 valstīm steidzami jāizstrādā sistēmiska stratēģija Ukrainas aizsardzības un izdzīvošanas finansēšanai: ieroču piegādei (2023. gadā nepieciešami 100 miljardi eiro); Ukrainas valsts funkcionēšanai (2023. gadā nepieciešami 36 miljardi eiro), Ukrainas atjaunošanai (no 2023. gada nepieciešami 350 miljardi eiro). ES un tās dalībvalstīm būtu jābūt gatavām mobilizēt vismaz 300 miljardus euro ievērojamu līdzekļu Ukrainas vajadzībām. Ir vajadzīga izlēmīga un ātra rīcība, tāpat kā tas bija pandēmijas laikā. Lai cīnītos pret "Putinaziemas karu" pret ES, varētu būt nepieciešami papildu ES un starptautiskie līdzekļi. ES un tās starptautiskajiem partneriem ir jāstrādā plecu pie pleca, lai papildinātu viens otra centienus;
Pēc kandidātvalsts statusa piešķiršanas Ukrainai ES ir nekavējoties jāvirzās uz priekšu: pēc iespējas ātrāk nekavējoties sākt sarunas par dalību, lai pēc 3-4 gadiem pabeigtu nepieciešamās reformas un sarunas. Galīgais mērķis ir piešķirt Ukrainai (un citām kandidātvalstīm) dalību ES līdz šīs desmitgades beigām - ja kandidātvalstis īstenos vērienīgas reformas. Integrācija ES vienotajā tirgū būtu jāpabeidz līdz 2025. gadam;
ES jāpaātrina iekšējās reformas, lai sagatavotos gaidāmajai paplašināšanai. ES Konventa sagatavošanai un panākumiem būs liela ģeopolitiska nozīme;
Turpmākie Ukrainas drošības pasākumi būs ļoti izdevīgi visai ES. Tāpēc dalībvalstīm un NATO jābūt gatavām sniegt Ukrainai drošības garantijas pēc kara beigām. Ukraina ir pelnījusi šādas garantijas. Turklāt, tā kā Ukrainai ir vispieredzējušākie militārie spēki Eiropas kontinentā, tā var nodrošināt daudz lielāku drošību visai Eiropai;
ES ir jāparāda, ka ar Putinu netiks turpināta "ierastā kārtība". ES varētu parādīt savu stingro nostāju, kopīgi ierosinot izveidot īpašu starptautisku tribunālu, lai izmeklētu izdarīto kara agresijas noziegumu.Tādējādi tiktu uzsākta juridiska izmeklēšana parPutinaatbildību par kara noziegumu izdarīšanu;
ES ir jāpārtrauc noteikt par prioritāti "dialoga ar Putinu" nepieciešamību, jo tas būtu dialogs ar potenciālu kara noziedznieku; vienlaikus tai ir jāpastiprina dialogs ar Krievijas demokrātisko opozīciju. Šim dialogam ir jābūt stabilam institucionālajam ietvaram. Baltkrievijas opozīcijai būtu jādod tādas pašas iespējas. Tā ES būtu jāpastiprina cīņa par demokrātijas aizsardzību;
ES ir jābūt skaidrai īstermiņa un ilgtermiņa stratēģijai, kā uzvarēt šajā "ziemas karā", ko Putins vada pret visu ES. Ir vajadzīgi ātri ES līmeņa pasākumi situācijas stabilizēšanai. ES ir arī jāpaziņo, ka "bizness kā parasti" ar "Putinagāzi un naftu" neturpināsies pat tad, kad karš beigsies. Vērienīgāka "zaļā kursa" īstenošana ir pareizs risinājums šai ģeopolitiskajai krīzei un uzvaras stratēģija "Putinaziemas karā";
ES no šīs ģeopolitiskās krīzes jāizkļūst ģeopolitiski spēcīgākai. ES ir atklāti jāizvērtē lielākās ES pagātnes ģeopolitiskās kļūdas, kas noveda pie šīs krīzes. ES jāpārstāj baidīties no Putina, jo tieši šis vājums tikai provocē Putinu. ES ir vajadzīga daudz vērienīgāka ES paplašināšanās stratēģija, jo īpaši attiecībā uz Ukrainu. ES ir "jāeiropeizē" tās ārpolitika un drošības politika un jāpāriet uz QMV. ES ir jāspēj piesaistīt daudz vairāk līdzekļu kara laikā un jāiegulda tie ES militārās rūpniecības ražošanas paplašināšanā.